Kādu vakaru,kad Emma devās mājās, kaut kas viņu apturēja,kas tāds,ko nekad viņa vēl nebija jutusi,kas aizsita viņas elpu un lika viņai apstāiesun virpuļot kopā ar vēja brāzmā un lietus lāsēm,kuras lēnām kritā no debesim.Viss apstājas uz mirkli,minūti vai dažam uz mūžību.Viss notika tik strauj,kad paskatoties telefona pulkstenī ieraudzīja 5 nokavētus zvanus no mammas,bet sajūta neizpalika,tā palika6 dziļi ierāmēta sirds dziļumos.
Viņa turpināja iet,tā vairs nebiaj lēna soļošana,tā bija lidošan 3 cm virs zems virsmas.
Ieiedama mājās viņa visus stipri samīļoja un sabučoja,kā arī atvainojās mammai par kavētajiem zvaniem un vēlu atnākšu mājās.Kaut arī Emmai jau kādu laiciņu bija 17.gadi.,viņa ļoti cienīja savus vecākus,ģimeni,tradīcījas,un nebija "tipiskasi jaunietis" viņas vecumā.
Emma dzīvoja mazā mīlīga divstāvu mājiņa uz Lielās ielas ,kas bija ārpus pilsētas torkšņa,blakus bez gandrīz nevienas mājas nesakaitot,veco kaimiņ būdu,un Rapšu ģimenes vasarnīcu pāris metrus tālāk.
Apkārt bija labības lauki un tālumā redzams mežs.Emma dzīvoja otrajā stāvā,meitinīgā istabā,ar balkonu,lielu gultu,spouguli,rakstāmgaladu un protams skapi.Viņa uzgāja augša starojošā garstāvoklī un laimīga iekrita mīkstajos gultas spilvenos.Viņa smaidīja un bija laimīga,tas bija redzams netikai viņas sejas grimasēs,bet arī viņās sirdī.Pēc kāda laiciņa viņai piezvanīja telefons,tas bija viņš.Viņš,kas pie šī visa bija vainīgs.Viņš ,kas lika viņas sirdij pukstēt straujāk un smaidīt vairāk.Viņš,kas viņai zvanīja katru vakaru,lai novēlētu arlabunakti.
Viņa aizlidoja pēc sava telefona,kas bija paslēpies visdziļākājā somas kabatā.Kad viņa paņēma savu telfonu,un zvanīja tiešām vinš,bet ne tas viņš,kuru viņa gaidīja.Zvanīja policija.
Emmas sajūta izzuda ar katru vārdu ko viņš pateica un lēnām acīs parādijās asaras..
Kas lēnām pilēja uz zemes,jo vairāk viņš runāja,jo vairāk Emma nesaprata,kas notiek,no tik labas sajūtas viss mainijās,viņa apsēdās pie sava skapja uz aukstās grīdas,paņēm blakus esošo lācīti un aizmeta to pa gaisu.Viņās sajutā lēnam izgaisa,bija palikusi tikai mazs gabaliņš ,kas viņas sirdī bija sarkans,pārējas viss jau bija salauzsts mazos gabaliņos.
Nākošajā rītā viņa piecēlās un sajūta jau bija gandrīz pazudusi..un to lēnām aizņēma tukšums un sāpes.
Gāja dienas,mēneši un pat gads,sajūta bija pavisam pazudis,tāpat kā viņš un pēdējais policijas zvans..
Viņai vairs nebija Emma,kas bija pirms gada,viņai vairs nebija viņš,viņam vairs nebija viņa.
Un tas viss vienas nakts kļūdas dēļ,viss bija salauzsts pa maziem gabaliņiem,drupačām un salīmēt to vairs nevarēja..Viss bija beidzies..
Bet,kas ta bija tas mirklis?!Tas bija tas,kad viņa saprata,ka ir iemīlējusies.Iemīlejusies cilvēkā,kas spēja padarīt viņu laimīgu,kurš viņai patikai no pirmā acs uzmetiena..
Kurā bija no sirds iemīlējusies.
Un tagad viņas sirdī varēja just vājus pukstus,kuros svilpo vējš.
Un Emmas sirds bija salauzta,tāpat kā viņa pati.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru