Atklāsme

Slepenā dzīve
2.daļa
Atklāsme

-Nu ,kas tad tāds notika?,jautāju Annai
-Tu atceries to tur Lauri vai ne?!
-Jā.
-Nu mēs vakar runājām,tā pa nopietno,man vienalga,ka viņš gadus 4 vecāks par mani,bet viņš man liekās tāds babņiks vien ir.Zini,kā viņam tā meitene ir,bet tā kā viņš tā jauki flirtēja ar mani,tad tas mani tā īsti neuztrauc vai tā meitene ir vai nē.
-Nu baigā,es tevi jau vienreiz brīdināju..
-Jā,jā,-un Anna azišvilpa prom.
Palika pie sava skapīša un kārtoju somu.Austiņas ausīs,mūzika skan,neviens nav apkārt,kas var būt labāks.Ā,jā atcerējos,ka diemžēl atrodos skolā,prieks nedaudz noplaka..bet nu neko darīt,skanēja zvans,devos uz stundu.Man īstenībā ļoti nepatīk kavēt,bet kaut kā tā vienmēr neveikli sanāk..ups.
Vai,kas tad par stundu,vai tā nav mana mīļa vācu valoda?Vācu valoda man patika,bet tajā pašā laikā nē,jo itkā bija interesanti,bet to mācījās arī Loreta.Mēs jau tā bijām tikai 7 no savas klases,un vēl 7 no paralēl klases.Loreta bija kā tāda uts,pielipa klāt,sāka vēl smidzināt kaut kādas savas gudrības un nekad negāja prom.Viņa pat neslimoja,abas ar Loretu.Nu Lilita bija nedaudz gudrāka un arī foršāka,bet Loreta,bija kā dīcošs kukainis,kuru nekad nevarēja nospiest,un arī tāda dzēlīga.Kaut kā pagadījās,ka mēs abas bijām dzimušas maijā,ar 3 dienu  starpību.Es-10,un viņa 13.Laikam jau kaut kas tajā 13 datumā ir,kas apburoš,kurš apbūra Loretu ar savu gudrību un tajā pašā laikā stulbumu.Es nesaprotu vai dažreiz neapnīk,ka ejot pa ielu vienkārši tāpat vari izdomāt savu patērēto enerģiju,kuru veic ejot pa ielu vai arī zināt kāda katras  zaļās lapiņas suga. Burvelīgi,burvelīgi.
Vācu valodā mēs runājām par skolu,man patīk runāt vāciski,jo tad visi apkārtējie mani nesaprotu,nu,gandrīz visi.Man tas arī tīri labi padevās,plānoju arī likt eksāmenu vācu valodā,ceru uz 80%,bet skolotāja teica,ka tas tā nav ļoti reāli,bet tad es atkal sev sameloju,ka mācīšos,un tā arī neesmu sākusi.
-Ich habe heute nichts gemacht,aber,doch ich habe heute die schone Tag geniessen.Gut gemacht,AmīWas kannst du noch sagen,vielleicht,wie heisst du,und andere kinderleichte sachen.*Pie sevis klusi domāju.
Ok,vācu valodas stunda bija galā,un varējām doties pelnītajā 10 minūšu pārtraukumā.Īstenībā tā nebija 10 minūtes,tās bija tikai 8 minūtes,jo tieši 10:18,skanēja pirmais zvans uz stundu.Pēc būtības pirmais zvans ir brīdinājums,tāpat kā teātrī,un tikai ar otro un trešo jāierodas klasē.Nu,pie mums bija nedaudz savādāk,pirmais zvans un jau saki-"Laaabdien!"skolotājam ar viltotu smaidu sejā,bet tākā vēl ar vien bija starpbrīdis,centos to izmantot uz visiem 100.Devos pa trepēm lejā,nobrīnojos par lielo caurumu sienā,devos uz skapīšiem,paņēmu visu priekš nākamās stundas,un tad gāju uz stundu,itkā,jo nevarēju nepaiet garām kafejnīcai.Pavasarī pieņēma likumu par buciņu izņemšanu no skolas ēdienkartes,brīnumainā kārtā,mūsu skola mācēja to nedaudz apiet,saglabājot bulciņas.Parasti,starpbrīdī desmitos  bulciņas jau bija atvestas,kaut arī nebija baigā smarža.Skats,vitrīnā,padarīja mani traku.Man ļoti garšoja miltu izstrādājumu,nu,ļoti,ļoti.Kaut arī cik neveselīgi tie bija,manas garšu kārpiņas to uztvēra kā delikatesi.Rindas nebija,bet bija kalns ar siera un biezpiena maizītēm,manas mīļākās.Starta komplekts-Siera,biezpiena maizīte un negāzēts ūdens.Nopērkot bulciņas,mierināju sevi ar domu,ka šodien neko vairs neēdīšu.Protams,atkal sameloju sev.Pēc divām stundām jau bija ēšanas 28 jeb 30 minūšu starpbrīdis,kafeijnīca pārpildīta,klusums,visi ēd.Un,kas atkal ieņēmis rindu un gaida savu kārtu -protams,ka es,bet  šoreiz nebija tik bezcerīgi.10 min,un bija jau mana kārta.Paņēmu sviesta pupiņas ar griķiem un krējumu.
Manas draudzenes vienmēr skatījās uz mani ar šķību aci,par manām izvēlētajām pusdienām.Man garšoja.Viņas nekad nezināja,bet es arī īsti nesapratu kā ko tādu varētu apēst.Par gaumi jau nestrīdas.
Džūlija sāka sarunu
-Klau,es redzēju skolā šodien to izskatīgo sporta skolotāju.
-Ak,dievs,nē,Jūs taču nezināt,kas notika vakar.Vakar vakarā devos mājas no treniņa un kas ienāk skolā,protams,ka sporta skolotājs,es taču izskatījos kā no miskastes izvilkta,nu labi es tā pasmaidīju un viņš pateica:"Sveika!'-es atbildēju tāpat,bet mana sirds vienkārši jau sen lēkāja riņķu un  jau bija precējusies ar viņu.,teica Vita.
-Nu jā,Jums sporta skolotājās,man Lauris.
Visas nopūtāmies reizē.Un tad viņas trīs čaloja runāja,es ik pa laikam pasmaidīju,lai viņām liktos,ka klausos,bet īstenībā biju dziļi vīlusies,ka vienīgais temats bija vai nu aprunāt citus,vai arī sekli runāt par kādām jēlībām.Skumīgi.

Ja vēl neesi izlasījis iepriekšējio-pirmo,droši to vari izdarīt-Starmešu gaismā.
newnicolebook.blogspot.com
Stāstu sērija vairākās daļās