Neviens nezināju,kā viņus sauc,viņu dzīvoja savā pasaulē,viņi bija tik laimīgi,bet neviens nesaprata no kā,no kā viņiem rodas laime,likās,ka viņi pārtiek viens no otra.Viņiem bija vajdzīga gulta,sega,spilvens,grāmatas,tēja un mūzika.Tās bija tās lietas,bez kurām viņi nevarēja iztikt.Protams,visi jau padomāju,ka viņi nodarbojas ar kārtējo orģiju,bet viņi nemaz viņus nepazina ,neviens nepazina,pat viņu radinieki,vecāki,draugi,draugi viņiem nemaz nebija ,viņi bija viens otram.Viņi baudīja klusumu,kailumu un tējas smaržu,kas kombinācijā veidoja vislabāko sajūtu uz pasaules.
Kā vienmēr pienāca noteiktais laiks,kad viņi satikās.Viņi šoreiz satikās dzīvoklī,baltā,baltā dzīvoklī,ar gultu,baltu segu un mīkstiem lieliem spilveniem ,uz gultas karsti kūpēja tēja,bet šoreiz kaut kas bija mainījies,jo blakus gultai stāveja rozes,tumši sarkanās,tas bija romantiski,tāpat kā jebkura cita satikšanās,viņiem vienmēr tā bija īpaša.
Viņi dzīvoja sev,nevis citiem,tāpēc neviens nezināja neko par viņiem.Pilnīgi neko.Apkārējie tikai skatījās un ar skaudu skatienu nodomāja;"Viņiem gan viss nav labi."
Bet viņiem bija,un to nesaparta ikviens tikai retais,kas dzīvoja tāpat kā viņi.
Kad viņi abi ienācā dzīvoklī,viņa novilka savus zābakus,un atsāja savas vecmāmiņas vilnas zeķas kājās,lai nenosaltu pēdas,viņš novilka basas kājas,un abi reizē novilka virsdrēbes.
Viņi sadevās rokas un devās uz gultu,mierīgi un lēni,viņu pasmaidīja viens otram.
Tas skats bija neaizmirstams.Viņi iekāpa gultā paņēma tasi tējas,un izbaudīja katur malciņu,lēnām,un ar laiku viņi bija palikuši jau tikai apakšveļā,un viņi turpināja malkot tēju.Apsedzās ar segu un skatījās viens uz otru,viņa koķeti pasmaidīja,un nolika galvu uz spilvena,tik mīksta spilvena,uz kāda vēl nekad nebija gulējusi.Un viņi beidzo pateica viens otram : Sveiki!
Tēja bija izderta,bet roze vēl ar vien stāvēja,tieši tāpat,kā viņi ienāca dzīvoklī.
Viņš paņēma to un iedeva to viņai,un viņš teica;"Vienalga cik ilgi mēs vēl dzīvosim,vienalga cik ilgi mēs viens otru mīlēsim,vienalga cik ilgi mēs būsim mēs,tu aceries,ka vienreiz es tev adzīstos mīlestībā,tieši mūsu 360 dienā,jo es tevi tiešām mīlu,es nesaprotu,es nekad nedomāju,ka es kādreiz satikšu Tevi!Bet tagad vairs bez Tevis es sevi neiedomātos!Un es tev dāvinu rozi,kā mīlestības simbolu,lai tas mūs vienmēr savestu kopā,lai arī,kur mēs būtu.
Pār meiteni nobira asara,rūgta laimes pilna asara.
Un viņa viņu noskūpstijas uz pieres,un paeica:"Es zinu mīļais,es zinu!"
Un pienāca brīdis..
Viņi vienojās mīlas skūpstā,kas vēlāk noveda pie kailuma,un pie kaislīgām izjūtām un mīlestības pilnām sajūtām,un vēlāk pie klusuma..kas vienmēr bija viņu laimīgā kombinācija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru