Iedvesma uznāca.

Tev dažreiz liekas,ka izdari visu pareiz vai ne?Tu runā citiem aiz muguras,jo tā taču ir labi,tu smaidi sejā cilvēkam,kuru savās domās gribēt saspiest gabaliņos,bet tā taču ir pareizi,tu dzīvo savu dzīvi,bet nekad nepadomā cik cilvēku dzīves,attiecības esi sabojās,viss jau ir labi,tev ir perfekta dzīve,tev tā likas,bet vai tev tāda ir.Tu esi itkā parasts cilvēks,bet skatoties ko esi darījis tu vairs tāds neesi.Tu spēlējies ar jebkuru cilvēku,kuru satiec,kāpēc,to zini tikai tu,jo tev tajā brīdī ir labi.Tev patīk redzēt,kā citiem sāp kā viņu ideālā pasaule sabrūk tikai dēļ tevis,bet tu jau sevi nekad nevaino,jo tad paliksi viens un tev sāpēs,tu raudāsi tāpat kā tā meitene,kuru saraudināji pims pāris dienām,tu negirbi tā justies,tāpēc tēlo,tēlo no sevis varoni,kāds tu nemaz neesi,tu skaties uz cilvēkiem,tu vienā brīdi gribi pateikt piedod,bet tad saproti,ka esi pa cēlu,lai tādu vārdu teiktu,smiekli nāk,tu tāpat paliec cilvēks ar jūtām,bet liekas,ka tās tev izzūd ar katru tavu vārdu,kas izskan no tavas mutes ar nicisku piezīmi.Un tad tu saproti,ka vairs negribi tā,jo sirds,kas jau pārvērtusies melna,vairs negrib tāda būt,bet ir jau pa vēlu,un tu iekrīti spilvenos,un raudi tāpat kā tā meitene pirms pāris dienām...