Mana dzīve kopš pagājuša gada ir mainījusies,tikai pati vēl nezinu vai uz labo,vai slikto pusi.Zinu tikai to,ka beidzot jāsaņemas un jāsāk mācīties,jo šogad jabeidz pamatsskola.Tas skan bailīgi,bet tas tāds nieks jau vien ir,pēc 20.gadiem varēšu pasmaidīt un palasīt cik skaista bija mana dzīve.Varbūt tāda arī paliks.Es tā vismaz ļoti gribēt,bet mūsdienās ir ļoti smagi jāstrādā,lai sasniegtu augstu grieztus,vai arī tas bieži maksā pārāk dārgi,izklasuās,ka dzīve pret mums nav godīga,bet man liekas,ja pats gribēsi tad arī varēsi sasniegt pat vēl augstākus griestus.
Tagad pati domāju,kur tik es neesmu pieteikus,pasākumos un visvisādās lietās, bet iemeslu kāpēc es to daru es nezinu.Es varbūt cenšos kādam pierādīt,ka varu,un jēga no tā,ja no vienīgi pati sev.Lai saprastu un izjustu to,kas ir jāpiedzīvo,lai ko sasniegtu,un paskat uz kurieni tas man ir aizvedis,uz sevis pazaudēšanu.Es vairs nezinu ne kas esmu un ko daru.Jā,es varu pateikt esmu meitene..to vēl es zinu,bet sirds dziļumos,iekšēji esmu apmaldījusies.Tagad,daudz domājot,liekas,ka tā nav taisnība r mani taču viss ir kārtība,bet tad saprotu,ka nav es slēpjos.tikai nezinu no kā.Liekas,ka mani kāds vajātu,nejau burtiski,kā ēna,kas man katru dienu staigātu līdzi un gaidīt no manis,lai es atgriežos.Īstā es.Bet nav jau vais kam atgriezties,jo es pati sevi vairs nepazīstu.Esmu izlikusies par neīstu meiteni,kuras mērķis...nav.Vienkārši meiteni,kura vairs nezin,kas pati ir...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru